-
1630–1863
Katorpes muižas priekšvēsture: Kalkoti, Kaldekoti un Terneri
25 gadi · 107. lpp.
1630. gadā Katorpes muižas īpašumu nopirka Tomass Kalkots (Thomas Calcot) un Tomass Kerbijs (Thomas Kerbey); 18. gadsimtā to apsaimniekoja Kaldekotu dzimta (25 gadi, 107. lpp.). 1801. gadā par muižas lordu atzīmēts Džakobs Terners (Jacob Turner) Katorpes aulā (Catthorpe Towers), bet ap 1830. gadu muiža un ciems piederēja Ābramam Terneram (Abraham Turner), kura dzīvesvietas galvenā ēka Manor Hall (veca ķieģeļu celtne) tika remontēta 1820. gadā (107. lpp.). Lesteršīras mantojuma reģistrā (MLE21906) ar ~1820. gadu datēts arī muižas staļļu bloks dienvidrietumos. 1863. gadā ciems piederēja Džonam Volteram Morisam (John Walter Morris), un Katorpes aulā dzīvoja kapteinis Fredriks Džordžs Sitvels (107. lpp.).
„1801. gadā par muižas lordu atzīmēts Džakobs Terners (Jacob Turner), kuŗa dzimta Katorpes aulā (Catthorpe Towers) dzīvojusi jau agrāk, iespējams, nopērkot īpašumu no Kaldekota.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 107. lpp.
-
1882–1886
Džeims Persivāls Kross, 1886. gada karte un divi Katorpes pulksteņi
25 gadi · 107., 112. lpp.
Viktorijas laikmeta otrajā pusē Katorpes apbūvi paplašināja Krosu dzimta (Cross family). Lesteršīras mantojuma reģistrs (MLE21806, pēc Manor Farm avotiem) norāda, ka 1882. gadā majors Kross ciema centrā uzbūvēja paraugfermu (Model Farm) ar ūdens un pulksteņa torni, pienotavu un miniatūru dzelzceļu, savukārt 2000. gada grāmata (107. lpp.) atzīmē, ka Katorpes ciemu un muižu Džeims Persivāls Kross (James Percival Cross Esq. J.P.) iemanto 1886. gadā un tajā pašā gadā par £1 200 izremontē Sv. Tomasa baznīcu, kamēr viņa kundze dāvā baznīcai ērģeles. 1886. gada Lielbritānijas Ģeodēziskās pārvaldes (Ordnance Survey, 1:2500) kartē pie Katorpes muižas (MLE21904) iezīmēts gan rietumu puses ķieģeļu mūra dārzs (MLE21905), gan dienvidrietumu staļļu komplekss (MLE21906), kuru ansamblī ietilpst senākā muižas vārtnieka māja ar pulksteņa torni (112. lpp.).
„1886. gadā Katorpes ciemu un muižu iemanto Džeims Persivāls Kross (James Percival Cross Esq. J. P.). Viņš centās uzturēt senāko laiku tradicijas un kā muižas īpašnieks uzņēmās rūpes arī par nolaisto Katorpes ciema baznīcu.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 107. lpp.
-
1906–1925
Muižas ugunsgrēks un 1925. gada Lielā māja
25 gadi · 107., 111. lpp.
1906. gadā par muižas īpašnieku atzīmēts kapteinis Džeims Leslijs Kross (Capt. James Lesley/Leslie Cross; 1925. g. Lesteršīras augstais šerifs). Viņš lika veco Katorpes muižas ēku nojaukt un uzcelt jaunu, greznu celtni, taču tā gāja bojā uguns nelaimē (107. lpp.). 1925. gadā Kross uzcēla tagadējo trīsstāvu kungu māju Džordžu (Georgian) laikmeta stilā (111. lpp.; 17. lpp. citētajā 1975. g. Leicester Advertiser rakstā būvētājs saukts par Lankašīras tekstiliju tirgotāju Krosu, 17. lpp.; arhitekts — Valters Keivs, Walter Cave). Nostāk rietumos esošo Pulksteņmāju un mūra dārzu ugunsgrēks neskāra.
„1906. gadā par muižas īpašnieku atzīmēts kapteinis Džeims Leslijs Kross (Capt. James Lesley Cross), kuŗš liek veco Katorpes muižas ēku noplēst un tās vietā uzbūvēt jaunu, greznu celtni. Šī ēka iet bojā uguns nelaimē, un Kross 1925. gadā uzceļ jaunu, lielāku ēku. Tā ir tagadējā Straumēnu lielā māja.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 107. lpp.
-
1955–1974
WebCo 800 akru un 14 000 iedzīvotāju jaunpilsētas plāns
25 gadi · 108. lpp.
Pēc Leslija Krosa nāves 1955. gadā muižu ieguva uzņēmuma direktors Pauls Haide Tompsons (Paul Hyde Thompson), kurš turēja frīziešu govju ganāmpulku (25 gadi, 108. lpp.). Kad blakus Katorpei motorceļam M1 pievienojās M6, pieaugošā trokšņa dēļ viņš 1971. gadā muižu pārdeva kompānijai WebCo (West European Building Corporation Ltd.), kas uz 800 akru zemes vēlējās būvēt pārnakšņošanas jaunpilsētu 14 000 iedzīvotājiem (108. lpp.). Pēc vietējo ciemu un Lesteršīras, Vorikšīras un Northamptonšīras apgabalu padomju protestiem un trīs nedēļu izmeklēšanas vides ministrs Antonijs Kroslands (Anthony Crosland) 1974. gada jūlijā projektu noraidīja (108. lpp.). WebCo nodeva 800 akru īpašumu firmai Berry Bros. & Legge izpārdošanai vairāksolīšanā pa daļām (108. lpp.).
„Strīdu izšķiŗ leiboristu valdības vides ministrs Antonijs Kroslands (Anthony Crosland), pieņemot izmeklēšanas inspektora priekšlikumu WebCo projektu noraidīt. Ar to 1974. gada jūlijā izbeidzas arī apkārtnes iedzīvotāju trīs gadus ilgais neziņas un bažu periods.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 108. lpp.
-
1975–1976
DVF iegādājas Straumēnus; Pulksteņmāja kā talcinieku mītne
10 gadi · 11. lpp.
1975. gada maijā Daugavas Vanagu fonds parakstīja pirkšanas līgumu un 24. jūnijā notika līgumu apmaiņa (25 gadi, 108. lpp.; 26 akru īpašuma iepirkuma summa grāmatvedībā — £123 770 jeb ~£124 000, 10 gadi, 44. lpp., 25 gadi, 15. lpp.). Par saimnieku un pārvaldnieku DVF valde aicināja Ādolfu Sīli (sākumā pagaidu pārraudzību uzņēmās R. Pureniņš, 10 gadi, 11. lpp.). 1987. gada grāmatā „pulksteņa māja ar vairākām istabām” minēta līdzās Lielajai mājai un staļļiem; sākuma gados tajā dzīvoja brīvprātīgie talcinieki, kuri palīdzēja muižas remontdarbos (10 gadi, 13. lpp.; lasi.lv, 2026).
„Galvenā ēka, celta 1925. gadā ir trīsstāvu, ar lieliem, plašiem gaiteņiem un daudzām istabām. Vēl bija tā saucamie «stalļi», kur iespēja izbūvēt istabas, ierīkot klubu un galveno zāli. Tad vēl «pulksteņa māja» ar vairākām istabām.”„Daugavas Vanagu fonda «Straumēnu» 10 gadi” (1987), 11. lpp.
-
1977–1980
Apkopjamo mītnes būve pie Pulksteņmājas un 1979. gada lēmums par bibliotēku
25 gadi · 43., 47.–48., 51. lpp.
1977. gada maijā blakus Pulksteņmājai no divām palielām siltumnīcām vienu nojauca, lai dotu vietu jaunceltnei (25 gadi, 43. lpp.). 1979.–1980. gadā ar Ziemeļanglijas nodaļu un latviešu uzņēmēju (T. Dambītis, D. Heisters, E. Gailis, V. Štekelis) atbalstu pilna laika darbinieki Elmārs Pumpainis, Augusts Rūgums un mūrnieks Vladislavs Locāns (1987. g. grāmatā — B. Locāns, 10 gadi, 35. lpp.) uzcēla vienstāva kopjamo iemītnieku mītni (14–16 istabas, izmaksas ap £50 000), kas ar vienu galu pieslienas Pulksteņmājai (25 gadi, 47. lpp., 112. lpp.). Jaunbūves centrālapkuri savienoja ar Pulksteņmāju, un 1979. gada rudenī nolēma uz atbrīvotajām telpām Pulksteņmājā pārvietot DVF bibliogrāfisko bibliotēku no Londonas (48. lpp.). 1980. gadā nespējnieku mājas un Pulksteņmājas iekārtošana tika nobeigta (51. lpp.).
„Jaunbūves centrālapkuri savienos ar pulksteņmāju. Uz atbrīvotajām telpām pulksteņmājā nolēma pārvietot DVF bibliografisko bibliotēku no Londonas.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 48. lpp.
-
1984–1985
Jāņa Rankas un Laimoņa Ceriņa darbs; 26 latviešu bibliotēku kopkatalogs
10 gadi · 39. lpp.
1980. gadu pirmajā pusē materiālus bibliogrāfiskajai bibliotēkai vāca Jānis Ranka, bet par pārējiem arhīva materiāliem pārraudzību uzņēmās Laimonis Ceriņš (10 gadi, 39. lpp.). Vienlaikus 1984. gadā Lafboro Universitātes pasniedzēja Inese Auziņa-Smita (dz. 1943. g. Latvijā, 1949. g. ar vecākiem izceļojusi uz Austrāliju, ieguvusi bakalaura grādu Ohaio Universitātē un bibliotēkzinātnes maģistra grādu Mičiganas Universitātē Anārborā) pēc LNPL uzaicinājuma kopā ar Maritu Grunti, Rūtu Teteri un Ēriku Mellakaulu sāka apceļot 26 Lielbritānijas latviešu bibliotēkas, lai izveidotu vienotu kopkatalogu (pabeigts 1989. gadā: 8 400 nosaukumi, 26 452 sējumi; LNA izstāde, 2020; lasi.lv, 2026).
„Gadu tecējumā «Straumēnos» izveidojusies liela bibliotēka, galvenokārt no saziedotām grāmatām, kā arī iepirktiem jauniem sējumiem. J. Ranka savācis daudz materiālu bibliogrāfiskai bibliotēkai un jācer, ka nākotnē būs iespējams to iekārtot un izveidot kā to vēlamies. Par citiem archīva materiāliem pārraudzību uzņēmies L. Ceriņš.”„Daugavas Vanagu fonda «Straumēnu» 10 gadi” (1987), 39. lpp.
-
1986–1988
Plauktu iekārtošana Pulksteņmājā un Latviešu kultūras krātuves atklāšana
25 gadi · 63. lpp.
1986. gadā pēc DVF priekšsēža Jāņa Frišvalda ierosmes (LNA izstāde, 2020) un ar Straumēnu pārvaldnieka Ādolfa Sīļa atbalstu sākās Pulksteņmājas pielāgošana krātuvei. 1986. gada beigās Ā. Sīlis ziņoja par plauktu iekārtošanas uzsākšanu Pulksteņmājā (25 gadi, 63. lpp.), uz turieni pārveda bibliogrāfisko bibliotēku no Londonas, un rūpes par to uzņēmās Inese Auziņa-Smita, izveidojot arī trimdas periodisko izdevumu krājumu (63. lpp.). 1988. gada augustā Pulksteņmājā svinīgi atklāja „DVF Latviešu kultūras vērtību krātuvi Straumēnos” (2000. g. grāmatā — „Latviešu kultūras krātuve Anglijā”; lasi.lv, 2026).
„Uz pulksteņa māju pārveda bibliografisko bibliotēku no Londonas, par kuŗu rūpēties uzņēmās Inese Auziņa-Smita. Viņa izveidoja nevien bibliotēku grāmatām, bet arī trimdas periodiskajiem izdevumiem, un krātuve ieguva nosaukumu Latviešu kultūras krātuve Anglijā.”„Straumēni Anglijā 25 gados” (2000), 63. lpp.
-
1988 / 2015 / 2026
Sūtņa Kārļa Zariņa 14 bēgļu nometņu fotoalbumi un UNESCO „Pasaules atmiņa”
Krātuves atklāšanas dienā 1988. gada augustā Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa meita Anna Marija (Marianna) Zariņa uzdāvināja Pulksteņmājas krātuvei tēva fotoalbumus, ko sūtnim 1949. gadā piemiņai bija dāvinājušas Vācijas bēgļu nometnes (lasi.lv, 2026). 14 albumos apkopota 1 099 fotogrāfiju un zīmējumu kolekcija par latviešu bēgļu dzīvi, izglītību un kultūru Vācijas DP nometnēs britu un amerikāņu okupācijas zonās (1945–1949). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Inese Auziņa-Smita šos albumus aizdeva un vēlāk uzdāvināja Latvijas Valsts arhīvam (tagad Latvijas Nacionālais arhīvs). 2015. gadā kolekcija tika iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā, un 2026. gada 27. augustā LNA atklāja tai veltītu digitālo izstādi (LNA; lasi.lv, 2026).
-
1989–2020
Tilts uz Latviju: aizliegtās grāmatas, likvidēto nodaļu krājumi un LNA fondi
25 gadi · 89., 120. lpp.
1989. gadā, dodoties uz atjaunotās Latvijas Bibliotekāru biedrības kongresu, Inese Auziņa-Smita ar īpašu atļauju caur Maskavas muitu uz Latvijas Valsts bibliotēku aizveda deportēto sarakstu grāmatu „Šie vārdi apsūdz” un Benjamiņa Jēgera „Trimdas latviešu bibliogrāfijas” četrus sējumus (lasi.lv, 2026). Kopš 1994. gada krātuve regulāri sūtīja trimdas izdevumus un likvidēto DVF nodaļu bibliotēku dubletus Latvijas bibliotēkām (sūtījumos vairāk nekā 25 gadus palīdzēja Oskars Lūsis un Jānis Tauriņš; LNA izstāde, 2020), savukārt DVF aprūpes daļa Kūra Birzgaļa vadībā ar aktiera Leona Krivāna palīdzību uz Rīgas Nacionālo bibliotēku nosūtīja 1 942 kastes ar grāmatām (25 gadi, 89. lpp., 120. lpp.). Sadarbībā ar LNA uz Rīgu nodoti Kārļa Zariņa un Marijas Annas Zariņas, Jāņa Frišvalda, DV Centrālās valdes, Latviešu mājas Almelijā un pašas krātuves dokumentu fondi (lasi.lv, 2026; LNA izstāde, 2020).
-
2000–2026
Latviešu dokumentācijas centrs un arhīvs (LDCA) un atjaunotais pulkstenis
Lai nosaukums būtu skaidri saprotams arī britu institūcijām, krātuve tika pārdēvēta par Latviešu dokumentācijas centru un arhīvu (LDCA) (pēc lasi.lv — pēc pārvaldnieka maiņas ap 2000. gadu; pēc LNA izstādes — 2010. gadā). 2001. gadā Inese Auziņa-Smita apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ikdienas un kārtošanas darbos viņai gadu desmitiem palīdzējis dzīvesbiedrs, ķīmijas profesors Rodžers Smits (Roger Smith), Ērika Mellakaula, Baiba Cīrule, kopš 1998. gada — Lafboro Universitātes Erasmus studenti no Latvijas, bet kopš 2007. gada — Latvijas Nacionālā arhīva un bibliotēku speciālisti ar PBLA Kultūras fonda un Latviešu izglītības fonda Lielbritānijā (LIFL) atbalstu (LNA izstāde, 2020; lasi.lv, 2026). Pēc ilgu gadu klusēšanas Pulksteņmājas torņa pulkstenis ir ticis pie jaunas ciparnīcas („jaunas sejas”) un atkal rāda laiku Straumēnu iemītniekiem un viesiem (lasi.lv, 25.07.2026.).